Iepazīšanās prieks

Šorīt es esmu tikpat priecīgs susuriņš, kā vakar vakarā. Kāpēc? Par visu pēc kārtas!
Pirms kāda laika saņēmu ziņu no ASV vēstniecības pārstāves Ingas, ka viņa gribētu ar mani sazināties. Nespēju iedomāties, ko esmu nogrēkojusies, bet saņēmu dūšu un atsaucos. Izrādās, ka viņa rīko Latvijas ēdienu blogeru un Sunset Magazine redaktores, restorānu kritiķes un blogeres Margo True kopīgas vakariņas. Pēc dabas esmu kautrīga un man nebija pārliecības, ka šajās vakariņās iederēšos, bet labi, ka K un actuale mani veda pie prāta, sakot, ka uz šādu pasākumu nedrīkst neiet.
Un tiešām! Bija lieliski vaigā iepazīties ne vien ar Margo, bet arī ar citiem, kuri raksta par un ap ēdienu (apzīmējums blogeris man joprojām neiet pie sirds) – Signi no cetrassezonas.lv, Absolūts Ēd Ilzi, subjektīvo Zani, Kristu un, jo īpaši, ar Armandu no fotoreceptes.lv. Es, protams, cerēju, ka viņš būs paņēmis līdzi Bongu, bet nekā – runču laiks.
Vakariņojām restorānā Ave Luna, kur līdz šim nebija gadījies būt, un uzzināju, ka mana jaunā mīļākā kūka ir īsts marcipāna sapnis.
Nevaru nepalielīties – vakariņu sākumā Inga minēja, ka kāds no viesiem tiks pie Margo jaunās grāmatas The One-Block Feast. Sēdēju un domāju, cik ļoti gribētu pie tās tikt un… jā, laimīgā loze krita man!

Klasiskās Lieldienu olas

Ja arī pašūpoties nesanāk, pašu krāsotas olas ir neatņemama Lieldienu sastāvdaļa. Turklāt, gadu no gada krāsojam pēc vienas un tās pašas metodes. Varbūt tas ir konservatīvisms, bet man pat neprasās izmēģināt spilgti zaļās un zilās ķīmiskās olu krāsas.
Vakar pirmo reizi olas krāsoju savās mājās, jo vienmēr iepriekš tas bija noticis pie vecākiem vai vecmammas. Un sanāca visai labi. Man gan nebija kamariņas, ar kuru olas padarīt spīdīgākas, tāpēc improvizēju un iesmērēju ar eļļu.

13 jautājumi

Lasot Dienas ēdienos Mārtiņa Rītiņa atbildes uz 13 jautājumiem par un ap ēdienu, aizdomājos arī par sevi. Tad arī Signis atrakstīja, ka vajadzētu atbildēt, un… nu, lai iet!
Nekā sensacionāla te pavisam noteikti nav. Tik tiešām.

Vaniļas ekstrakts

Daudzām kūkām nepieciešams nevis vaniļas cukurs, bet gan ekstrakts. Es gan nezināšu teikt, kāpēc, taču tā ir un viss.
Man patīk dažādas paciņas, pudelītes un bundžiņas virtuvē, tāpēc nav nekādu iebildumu pret paštaisītu vaniļas ekstraktu. Daudz jau neko nevajag – vaniļas pākstis un šņabi.
Vaniļas pākstis (laikam pareizāk ir teikt – pogaļas) atnāca no ībeja, un liels bija mans pārsteigums, ka šņabis nav tik lēts, kā biju iedomājusies. Prasīju visiem, kādu nu šņabi pirkt, lai sanāk labi, un beigās veikalā intuitīvi izvēlējos. Pudele liela – litrs, un actuale jau noprasīja, vai lielākas pudeles veikalā neesot bijis. Nebija gan.

Krītu no kājām

Četrassezonas.lv pavārkursi bija brīnišķīgi! Šodienas skolotāja Inga Kalniņa apgaismoja par franču kulinārijas pamatu pamatiem un neiedomājami pacietīgi atbildēja uz visiem, visiem mūsu jautājumiem, pat vismuļķīgākajiem. Tā vien gribas tagad doties uz veikaliem sapirkt visu nepieciešamo, lai, to visu atkārtojot, izdotos nevainojami. Taču pēc piecām stundām virtuvē, uzmanīgi sekojot līdzi visam notiekošajam, es krītu no kājām.

Tas tik būs forši!

Nu tā. Žēl jau bija, bet nenoskopojos un samaksāju par portāla Četras sezonas rīkotajiem pavārkursiem – Francijas kulinārijas klasika.
Tas tik būs forši!

No priekiem situ plaukstiņas

Beidzot mani ķīniešu draugi atsūtījuši ilgi gaidītās mafinu formiņas visās varavīksnes krāsās! Labi, ne nu gluži visās, bet vismaz daļā no tām.

Ja nemaldos, līdzīgas redzēju veikalā Rito Marijas ielā, bet tur divpadsmit formiņas maksāja kādus astoņus latus. No manis šis prieks – 24 krāsainas mafinu formiņas – ar visu sūtīšanu prasīja septiņus latus.

Ledusskapja rūķis

Ja mājās ir ciemiņi, var gadīties, ka mini dārza rūķis kļūst par ledusskapja iemītnieku.

No pūra lādes

Visādi nostāsti vēsta – lai nomizoti āboli neapbrūnētu, tie jāapslaka ar citronu sulu. Jaunā versija – ja gribi redzēt vīrieti viebjamies un taisot visādas stulbas grimases, aplaisti nomizotus ābolus ar citronu sulu. Iedarbīgi.

Solījums

Tikko ar mammu skatījāmies fotoreceptes. Visforšākais, protams, ir kaķis katras receptes beigās. Soļanka gandrīz tāda pati, kā mamma vakar vārījusi, bet visvērtīgākā ir atmiņas uzjundīšana par kārtīgām pildītām pankūkām. Kad man būs gaļas mašīna, uztaisīšu. Svēti nosolos.