Archive for februāris, 2010

Zupa ar teļa gaļu un lēcām

februāris 27, 2010

Šodien kā kārtīga dāma biju tirgū sapirkties – gaļu un visādus labumus cepumiem, kūkām, kēksiem. Kopš pavisam nesen pirmo reizi pagaršoju šķelto zirņu zupu ar teļa gaļu, tā ir mana šīs ziemas favorīte. Tā nu vārīju gaļu, un, kad tā bija gatava un izņēmu ārā, lai sadalītu mazākos gabaliņos, meklēju plauktā zirnīšus, ko likt klāt. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka visi šķeltie zirņi apēsti. Slinkums iet ārā no mājas bija milzīgs un tas man lika pielikt lēcas. Citādi tās visu laiku vientuļi sēdēja virtuves skapīša stūrī tā arī nekad neizmēģinātas. Tad nu šis laikam bija lēcu virums ar teļa gaļu. Garšīgi jau, bet tās lēcas – nu tā. Prasās klāt vēl kāds kartupelis, burkāns. Ēst jau var, bet ar zirņiem ir pavisam cita lieta, tiem neko citu nevajag. (more…)

Ābolu pīrāgs, dublis nr. 2

februāris 27, 2010

Mēģināts nav zaudēts. Taisīju vēlreiz ābolu pīrāgu. Šoreiz recepte no cetrassezonas.lv. Sagatavojos kārtīgi un visu darīju kā pēc receptes, vienīgi piemājas Maksimā nebija mandeļu skaidiņas un smukas dateles, to vietā ņēmu plūmes, likās, ka varētu būt OK. Vispirms uztaisīju mīklu un noliku ledusskapī. Nomizoju ābolus, sagriezu kā nu mācēju, pieliku divreiz vairāk cukura nekā receptē teikts, 200 gramus žāvētu plūmju, sagrieztas mazākos gabaliņos, kaltētu ingveru un citronu sulu. Sajaucu to visu kopā un ieliku pīrāga formā, kas izklāta ar mīklu. Un pārrīvēju apelsīna miziņu – smaržoja tik labi, ka labāk vairs nevar. Vēl pa virsu drupačas no miltiem, cukura un sviesta. Cepu godīgi visas 45 minūtes, ik pa laikam gan skatījos, kas tur notiek, jo drupačas smuki brūnas palika jau visai drīz. (more…)

5diena=pica

februāris 27, 2010

Vakar, kā pie piektdienas, atkal bija picu vakars. Šoreiz izdomāju uztaisīt sāļo plātsmaizi gan no gatavā maisījuma, gan no paštaisītas mīklas. Sāku ar paštaisīto – ja nu labi sanāk. Atradu Sirmā picas mīklas recepti, uz svariem precīzi nomērīju miltus, pieliku sāli, cukuru un sauso raugu, pielēju eļļu. Nekas nesanāk. Pie receptēm jau neraksta – lūdzu, domājiet līdzi ar galvu. Ja tas nav īpaši pieminēts, es to arī nedaru.
Izrādās, ka šajā receptē laikam bija aizmirsts pierakstīt, ka vajag arī ūdeni. Tad nu, pamatojoties uz aptuveno attiecību, kas bija minēta uz mīklas sausā maisījuma, pielēju vēl ūdeni. Viss sanāca diezgan labi, tāpēc cerību pilna noliku mīklu, lai tā paraudzējas. Uztaisīju arī no gatavā maisījuma, tā likās labāka, un sāku ar to. Virsū liku visu to pašu, ko iepriekšējā reizē. Sanāca jau garšīgi. Uztaisīju arī otru picu no paštaisītās mīklas. Nekādas vainas, pašai jau šķiet, ka tāda ir garšīgāka nekā no mīklas maisījuma, bet tas varētu būt pagalam subjektīvs viedoklis. Interesanti, ka atkarībā no tā, vai sēnes ir virs vai zem tomātiem, pica izskatās pavisam citādi. Un jā, no paštaisītā mīkla bija tik daudz, ka puse palika pāri, to ieliku saldētavā citai reizei. (more…)

Maija un paija

februāris 26, 2010

Esmu tikusi pie Rimi uzlīmju pannas – bija grēks neizmēģināt. Izlēmu taisīt ābolu pīrāgu. Viss baigi forši – apakšā mīkla no miltiem, drusku sāls, eļļas un piena. Joprojām gan neesmu pārliecināta, vai recepte bija pareiza, jo Amerikas latviešu pavārgrāmata, kur pīrāgi saukti par paijām, joprojām atrodas pie Elīnas, un viņa man sabildēja paiju receptes. Es nu izvēlējos vienu, kur recepte it kā beidzās lapas apakšā, bet nākamā lapa nebija nofotografēta. Nu nekas, ar mīklu tas viss OK. Vismaz tā likās. Joki sākās ar pildījumu – olas, cukurs, kanēlis, citrona miziņa, silts piens. Es savā uzlabošanas mānijā pieliku vairāk ābolu un cukura, jo likās, ka citādi būs mīklas groziņš pildīts ar ābolu omleti. It kā viss sanāca labi, bet tik un tā drusku garšoja pēc saldas omletes groziņā. Kungs gan teicās, ka esot labi, bet viņš jau reti atzīstas, ka nav gan. Un bildes nav, jo es, ņemot pīrāgu ārā no formas, savā veiklībā to veiksmīgi sadalīju – puse nokrita uz krēsla, otra puse palika rokā. Tā lūk man iet.

Mafini

februāris 24, 2010

Ja jau maztauku mafini izmēģināti, salīdzinājumam prasījās uzcept arī tos treknos. Darīju visu pacietīgi pēc receptes – vienā bļodā sajaucu sausās sastāvdaļas, otrā – slapjās, un samaisīju visu kopā. Visgrūtāk man nācās ar tām tasēm – cik tasē gramu miltu un cukura? Atradu sensenu grāmatu, kur gramos un tasēs bija izteikti milti un pat želatīns, bet cukurs ne. Tā nu pieņēmu savu mēru un iedomājos, ka pusotra tase cukura varētu būt kādi 250 grami (nē, 300!) . Skatoties uz paciņas, cik kurš cepamais pulveris jāliek, apjuku – viens tik, otrs tik. Beigās laikam pielikās par daudz un, manuprāt, drusku sit cauri cepampuvera garšu. Daļu mīklas sajaucu ar kakao, un sanāca divkrāsainie mafini. Smuki tomēr. Un vēl es pa vidu liku vasarā lasītos ķiršus. (more…)

Mēģinu pieķēpāt pannu

februāris 22, 2010

Šovakar izdomāju uztaisīt maztauku mafinus. Šoreiz visu centos darīt pēc Antuanetes receptes – vienā bļodā sajauc divas tases miltu (2×170 grami), tasi cukura (100 grami), pustējkaroti sodas un pustējkaroti sāls, bet otrā sajauc vienu lielu olu, trīs ēdamkarotes eļļas (svari rādīja, ka tie bija 15 grami) un tasi piena (250 grami). Es vēl pieliku kanēli un magones, vaniļas vietā vaniļas esenci. Sanāca divpadsmit mazi un vēl četri drusku lielāki mafini, godīgi sakot – tādi ne pārāk izskatīgi. Bet garšai ne vainas, vabūt vienīgi sāls par daudz. Šos varētu pamēģināt ar šovasar pašas lasītajiem ķiršiem, kas aizķērušies saldētavā. FD vienību skaits – 22.5. (more…)

Zaļais saldējums

februāris 22, 2010

Mana lielā bēda ir Siviero Maria pistāciju saldējuma pazušana no Rimi plauktiem. Var jau būt, ka nemaz tik slikti tas nav, jo šo saldējumu varēja apēst tiešām daudz. Interesanti gan, ka uz kastītes nekad nebija norādīts kaloriju skaits, tāpēc varēja ēst jo drošāk – nav rakstīts, tātad nav vispār. Skatījos mājaslapā, tur vispār tāda izskata kastīte, kā biju radusi redzēt veikala plauktā, nerēgojas, bet pistāciju saldējumus kā tāds, tikai lielākā iepakojumā, gan ir.

Gaļa!

februāris 21, 2010

Tirgus kļūst par arvien labāku draugu. Gaļa lētāka, izvēle lielāka. Vakar no saldētavas izvilku divas mazas cūkas filejas, atlaidināju, šodien salaistīju ar sojas mērces, ķiploku, piparu un karija pastas maisījumu. Gaļa izdevās burvīga. Klāt cepeškrāsnī plānās šķēlītēs cepti kartupeļi pienā, apkaistīti ar sāli, pipariem un muskatriekstiem, apbērti ar sieru. Receptē bija minēts, ka katra kartupeļu kārta jāapgaršvielo, es tā nedarīju, baidīdamās, ka būs pārāk sāļi. Vajadzēja tomēr klausīt receptē teiktajam, kartupeļiem prasījās vēl drusku sāls.

Burkānkūka

februāris 21, 2010

Izrakņāju ledusskapi, un izrādījās, ka ir visai maz labumu, lai uzceptu ko kūkveidīgu. Tāpēc uzraku pirmo šī gada Ievas virtuvi un nolēmu uzcept burkānkūku. Sajaucu sviestu ar cukuru, piesitu olas, pievienoju krējumu un sodu, drusku sāls un kādu ēdamkaroti kanēļa. Nolēmu piebērt arī atvilktnē aizķērušās kokosriekstu skaidiņas un pieliet atlikošo rumu – kādus 50 gramus. Tad vēl burkāni, milti, mīkla kūkas formā un krāsnī iekšā. Jāgaida rezultāts. (more…)

Karija pasta un kokosriekstu piens

februāris 20, 2010

Vakar saklausījos actuale garšīgos stāstus par vistu, karija pastu un kokosriekstu pienu, tāpēc šodien teciņiem vien devos uz veikalu, tiku pie visa vajadzīgā un vakarā centos izpausties. Tiesa gan, man bija tītara fileja, ko apcepu, pieliku karija pastu un pielēju pienu. Pirmajai reizei neslikti, bet nepamet sajūta, ka actualei sanāca labāk. Taču mans lielais atklājums bija kokosriekstu piens, kas pat bundžā garšo pārsteidzoši labi. Laikam atmiņā bija iesēdusies kādā kafejnīcā ēstā kokosriekstu piena – garneļu zupa, kas bija šķebinoši salda un sabojāja manu priekšstatu par to.