Vaniļas ekstrakts

Daudzām kūkām nepieciešams nevis vaniļas cukurs, bet gan ekstrakts. Es gan nezināšu teikt, kāpēc, taču tā ir un viss.
Man patīk dažādas paciņas, pudelītes un bundžiņas virtuvē, tāpēc nav nekādu iebildumu pret paštaisītu vaniļas ekstraktu. Daudz jau neko nevajag – vaniļas pākstis un šņabi.
Vaniļas pākstis (laikam pareizāk ir teikt – pogaļas) atnāca no ībeja, un liels bija mans pārsteigums, ka šņabis nav tik lēts, kā biju iedomājusies. Prasīju visiem, kādu nu šņabi pirkt, lai sanāk labi, un beigās veikalā intuitīvi izvēlējos. Pudele liela – litrs, un actuale jau noprasīja, vai lielākas pudeles veikalā neesot bijis. Nebija gan.

Parasts kēkss

– Kas tas par kēksu?
– Parasts kēkss.
– Kā, parasts kēkss?
– Nu, pavisam parasts, pēc receptes, neko klāt neliku.
Kā izrādās, ar parasts viipsna saprata, ka no paciņas.
Teju vai apskaitos, ka par mani tā padomāja!
Kēkss ir ļoti līdzīgs šim, bet šoreiz strikti pieturējos pie receptes.
Baigi jocīgi – nākamajā dienā kļuva pavisam ciets, parasti jau nākamajā dienā kēksam nekādas vainas, bet šoreiz varēja teju vai mest pret sienu.

Versija par polentu

Šķirstīju pavārgrāmatu, domājot, ko jaunu varētu uztaisīt. Aizķēros pie atvēruma, kur bija ielīmēta līmlapiņa – polenta. Hm, kāpēc gan ne? Atceros, ka reiz Sirmais taisīja savā raidījumā un slavēja, ka baigi labā. Jāmēģina. Neviens, protams, neiebilda un drosmīgi stājās pretim šim izaicinājumam. Tas tiešām bija izaicinājums – apēst to varēja tikai ar kečupu. Kaut kā man izdevās tik izcili, ka nesanāca nekas labs. Pēc actuale ieviestā jaunā vērtēšanas kritērija – pieci kečupi.

Sklandrauši ar visu, kas ledusskapī

Panika, panika! Beidzās pildījums, vairāk burkānu nav! Ko nu?
Bet kurš teica, ka sklandraušos jābūt burkāniem?
Tad nu likām iekšā visu, kas ledusskapī atradās – ne vien maltās gaļas mērce un siers, bet arī banāni, kondensētais piens, šokolādes krēms un pat kokteiļķirši. Lai cik jocīgi arī neliktos, nebija ne vainas – modernie sklandrauši.

Sklandrauši

Radās ideja, ka ciemiņiem, pie manis nākot, jāņem līdzi kāda recepte, ko realizēt. Zane gribēja sušus, bet tos samērā nesen bijām taisījušas, actuale joprojām slēpās aiz fotoaparāta, bet putnupr bija visai ekstrēma ideja – taisām sklandraušus! Tuvējā Biotēkā atradu rudzu miltus, bet no žurnālu kaudzes izraku Ievas Virtuvi ar sklandraušu recepti, tāpēc nebija iespēju izvairīties.
Uz taisīšanu gan aktīvāka izrādījās Zane – ar saviem smukajiem, sarkanajiem nagiem aizrautīgi metās miltu un ūdens pļeckā.

Kārša

Cepot īstu lauku maizi lielajā krāsnī, nevar iztikt bez kāršas. To ēd vēl pavisam karstu, kamēr maize dziest. Garšo brīnišķīgi – īsti, pēc laukiem, darba un saules.
Tagad žēl par to, ka bērnībā, kad šādi labumi bija pieejami biežāk, es nesapratu un nenovērtēju, cik gan kārša ir garšīga!

Īstā maize

«Vai nu iekšā vai ārā!» skarbi teica vecvecmamma, kad mēs, sīkie knauķi, pamanījuši ka virtuvē tūdaļ sāksies kas svarīgs, sākām bizenēt jo īpaši sparīgi. Palaist garām svarīgo mums, saprotams, nepavisam negribējās, tādēļ rindiņā pie plīts sasēduši, klusi kā pelītes, skatījāmies, kā vecvecmamma cep maizi – kā viņa lizi iestellē starp mutes bļodu un plīti, kā no muldiņas ceļ ārā mīklu un veido kukulīti. Tolaik bijām četri skatītāji un katrs no mums drīkstēja ar savu mazo pirkstu kaut ko uzvilkt uz jaunā maizes kukulīša. Vecvecmammas skarbumam bija pamats – lai maize izdodos, telpā nedrīkst būt temperatūras svārstības un caurvējš.
Šovasar ar K devāmies uz ES (Eglāju Savienību), lai iemūžinātu, kā top maize. Sen pagājuši laiki, kad to cepa regulāri – krāsns ar katru gadu cep arvien sliktāk, maizi var nopirkt veikalā, bet īpašos gadījumos maizi joprojām cep.
Pirms braukšanas lielījos, ka nu tik es mīcīšu, bet vecmamma nelaida pie darba – kamēr viņa var, tikmēr mīcīs un ceps. Turklāt līdz pat liktenīgajam rītam bija baža, vai tik karstā laikā kaut kas no maizes cepšanas maz sanāks.

Lāsmas strūdele ar lavašu

Kādās kopīgās pusdienās ar priekšnieci iesāku teikt, ka taisīšu strūdeli (kā actuale mani laipni izlaboja – pareizi tomēr ir štrūdele). Lāsma izstāstīja savu versiju – lavašs, āboli un olu liķiera mērce. Izklausās labi, un pats galvenais – vienkārši.
Atnāca ciemos dāmas, un ķērāmies pie gatavošanas. Nezinu vairs, kura bija šī apzīmējuma autore, bet draudzenes šo ēdienu nosauca par tapetēm. Drusku jau viņām taisnība ir – strūdeles ārpuse sanāca tik kraukšķīga, ka atgādināja tapetes. «Iekšiņa gan baigi garšīgā,» mani mierināja putnupr.

Ķirbju kūka

Kā nu gadījās kā ne, gribējās uzcept ķirbju kūku. Nav tā, ka man ķirbis briesmīgi garšotu, bet vēlējos uzzināt, kā to var ietaisīt kūkā.
Manā lepnumā – Dzidras Zeberiņas grāmatā Mājas pavards – atradu, kā viņa raksta, ķirbju rauša recepti. Likās gana labi, lai mēģinātu. Un, kā gādījies, kā ne, sanāca labi. Visi slavēja un ēda papildporcijas.

Pildīta vistas fileja

Mūsmājās gaļu ēd katru dienu, bet ar laiku pietrūkst ideju, jo cik tad nu tās variācijas no vistas, cūkas un liellopa, kas pagatavots uz pannas vai cepeškrāsnī var būt. Vēl jo vairāk, ja iecienīta fileja, nevis vistu kājiņas vai aknu plācenīši.
Ņemot vērā, ka nāca ciemiņi, centos izdomāt ko drusku interesantāku. Tāpēc – lai būtu vistas fileja, kas pildīta ar sieru, kaltētiem tomātiem un olīvām! Kā teica actuale – kečupu nevajag, tik augsts kompliments no viņas ir reta parādība. Viņa gan arī piebilda, ka vistas fileju sabojāt nevar.