Banānu kūka

Man vispār ir aizspriedumi pret kūkās un kēksos ieceptiem banāniem. Citas banānkūkas garšo pēc visa kā, tikai ne pēc banāniem un par to klātbūtni var vien nojaust. Nezinu īsti, kas tam par iemeslu, bet uzgāju feinu recepti un likās, ka tieši šo varētu pamēģināt. Šī ir tā saucamā apgāztā kūka – tas, kas gatavošanās laikā ir bijis dibens, uz šķīvja kļūst par virspusi. Tas ļauj visiem skaidri saprast, ka tā ir banānu, nevis biezpiena vai ābolu kūka. Turklāt, smuki izskatās.
Šī kūka ir guvusi atzinību – cepšu vēl.

Iepazīšanās prieks

Šorīt es esmu tikpat priecīgs susuriņš, kā vakar vakarā. Kāpēc? Par visu pēc kārtas!
Pirms kāda laika saņēmu ziņu no ASV vēstniecības pārstāves Ingas, ka viņa gribētu ar mani sazināties. Nespēju iedomāties, ko esmu nogrēkojusies, bet saņēmu dūšu un atsaucos. Izrādās, ka viņa rīko Latvijas ēdienu blogeru un Sunset Magazine redaktores, restorānu kritiķes un blogeres Margo True kopīgas vakariņas. Pēc dabas esmu kautrīga un man nebija pārliecības, ka šajās vakariņās iederēšos, bet labi, ka K un actuale mani veda pie prāta, sakot, ka uz šādu pasākumu nedrīkst neiet.
Un tiešām! Bija lieliski vaigā iepazīties ne vien ar Margo, bet arī ar citiem, kuri raksta par un ap ēdienu (apzīmējums blogeris man joprojām neiet pie sirds) – Signi no cetrassezonas.lv, Absolūts Ēd Ilzi, subjektīvo Zani, Kristu un, jo īpaši, ar Armandu no fotoreceptes.lv. Es, protams, cerēju, ka viņš būs paņēmis līdzi Bongu, bet nekā – runču laiks.
Vakariņojām restorānā Ave Luna, kur līdz šim nebija gadījies būt, un uzzināju, ka mana jaunā mīļākā kūka ir īsts marcipāna sapnis.
Nevaru nepalielīties – vakariņu sākumā Inga minēja, ka kāds no viesiem tiks pie Margo jaunās grāmatas The One-Block Feast. Sēdēju un domāju, cik ļoti gribētu pie tās tikt un… jā, laimīgā loze krita man!

Klasiskās Lieldienu olas

Ja arī pašūpoties nesanāk, pašu krāsotas olas ir neatņemama Lieldienu sastāvdaļa. Turklāt, gadu no gada krāsojam pēc vienas un tās pašas metodes. Varbūt tas ir konservatīvisms, bet man pat neprasās izmēģināt spilgti zaļās un zilās ķīmiskās olu krāsas.
Vakar pirmo reizi olas krāsoju savās mājās, jo vienmēr iepriekš tas bija noticis pie vecākiem vai vecmammas. Un sanāca visai labi. Man gan nebija kamariņas, ar kuru olas padarīt spīdīgākas, tāpēc improvizēju un iesmērēju ar eļļu.

Fiksās rabarberu kūciņas

Nesenās brīvdienās saldētavā atradu pērnos rabarberus – pēdējais laiks, lai liktu lietā, jo pamazām veikalos parādās jaunie.
Lai tiktu pie garšīgas rabarbermaizes, nevajag daudz – mīklu, rabarberus, drusku krējuma un cukura. Nepaies ne pusstunda un kūciņas būs gatavas. Turklāt, kamēr tās cepas, var darīt ko citu.

Olīvu standziņas

Man ļoti garšo Rimi nopērkamās olīvu standziņas – kraukšķīgas un tajā pašā laikā mīkstas, olīvainas un sierīgas. Tāpēc gribējās pamēģināt uztapināt ko līdzīgu – bezrauga kārtainā mīkla, olīvas, siers un sēkliņas. Nekā sarežģīta, ātri un garšīgi. Ja nemēģina salīdzināt ar veikalā nopērkamajām, tad pavisam labi.

Vistu spārniņi

Pirms kāda laika ar kolēģiem tikāmies ballītē pie Elīnas, kur Irbe lika galdā burvīgus vistu spārniņus. Tas tiešām bija kaut kas – lai gan man šī vistas daļa ne visai, šis ir veids, kā tā garšo ļoti, ļoti labi. Kopš tā laika nebiju neko tādu ēdusi, bet kādā vakarā radās doma censties atcerēties, cik daudz visa kā tur bija, lai rezultāts būtu labs. Pavisam godīgi sakot, gaļiņas pie kauliem jau nav visai daudz, un ķēpa, lai pie tās tiktu, ir visai nopietna. Taču mierīgai pasēdēšanai, kuras laikā notiesāt daudz ēdiena, īsti laikā.

Pavasaris ar gurķmaizītēm ir klāt

Īsts pavasaris ir tad, kad es atveru logu un nenosalstot apēdu gurķmaizīti. Šķiet, ar katru dienu tādu rītu ir arvien vairāk. Ja vēl pie rokas ir bērzu sulas glāze, dzīve izskatās pavisam rožaina. Ko tur daudz – ir jau arī. Šo ēdienu var ēst rītā, vakarā un pa dienu, galvenais, lai ir laba sēklu maizīte, sviests, smaržīgs gurķis un drusku sāls. Labai dzīvei jau nevajag daudz.

Daces tomātu zupa

Šo tomātu zupu Dacei ierādīja draudzene kā kādas tautas nacionālā ēdiena modernizēto versiju. Viņa gan šķendējas, ka tā nesanākot tik laba, kā vajadzētu, bet man šī ir Daces lieliskā tomātu zupa. Parasti, kad viņa nāk ciemos, ēst taisu es, bet šoreiz šefību pār virtuvi uzņēmās viņa un uztaisīja ļoti garšīgu zupu. Šī gan nav tik ātri pagatavojama kā tomātu zupa, ko man reiz iemācīja Antonija, taču krietni treknāka un aukstā laikā sildošāka.
Čili dēļ zupa sanāk visai asa, bet zilais siers dod sāļumu un specifisku rūgtumiņu, kas ies pie dūšas tiem, kam garšo šis produkts. Ja negaršo zilais siers, mierīgi var iztikt, bet, ja nopircies dikti spēcīgs, var likt mazāk, tāpat saldo krējumu var izvēlēties nevis ar 35% tauku saturu, bet liesāku, lai mazāki sirdsapziņas pārmetumi, pavasarim tuvojoties.

Pastas sacepums siera mērcē

Mans foršais bijušais kolēģis Raivis ik pa laikam piesūta pavāru vārdus, kuru šovus vajadzētu paskatīties. Kā uzzinu kādu jaunu, tā nedēļu esmu pielipusi datora ekrānam, siekalojoties līdzi viņu veiklajām darbībām.
Kad noskatījos klipiņu, kur Loreina Paskāla taisa sacepumu, nevarēju atturēties. Pasta un siers – brīnišķīga kombinācija, vēl jo vairāk, ja tas ir pastas sacepums siera mērcē.
Savukārt actualei patika, ka šī recepte paredzēta glamūrīgiem viesiem.
Receptē ir drusku žāvētas gaļiņas, bet ciemos ieradās arī Andis, kurš gaļu neēd, tāpēc viņam tapa šī ēdiena veģetārā versija – ne mazāk garda.