Želejkonfektes

Pirms kāda laika actuale man atsūtīja ļoti skaistu želejkonfekšu recepti. Viss likās smuki un vienkārši, bet, kad bijām tikušas galā, atklājās, ka nekas nav tā, kā izskatās, šajā gadījumā – vienkārši. Lai gan pēc būtības šajā receptē nav nekā sarežģīta, kaut kas tomēr nogāja greizi, kā rezultātā konfektes bija ārkārtīgi cieti klucīši.
Iespējams, pie vainas bija tas, ka izmantojām nevis zemeņu, bet aveņu ievārījumu un, manuprāt, traucēja aveņu mazās sēkliņas. Taču visdrīzāk kļūda slēpās tajā, ka nevarēju precīzi nomērīt agaru – mani svari uz tik maziem daudzumiem nav gana precīzi. Vēl viena nianses – tikko konfektes kādu laiku pavada savā pūdercukura mētelītī, tas iesūcas un «pazūd», atstājot vien lipīgu kārtiņu.

Trusis saknēs un garšaugos

Manā piemājas veikalā nav pārāk liela svaigas gaļas izvēle, tāpēc es visbiežāk eju uz tirgu, kur es nopērku vajadzīgo un lieki apkārt neblandos. Taču vienudien aizmaldījos līdz veikalam, kur ir ļoti laba gaļas izvēle – acis vien zib, nespējot izvēlēties. Ieraudzīju trusīti un nevarēju atturēties no tā iegādes. Protams, it kā tur nav daudz, ko ēst, bet reizēm ļoti gribas paknakstīties. Turklāt, ņemot vērā, ka tas jau bija sadalīts, man atlika vien apcept un likt cepeškrāsnī šmorēties, pa to laiku uzvārot kartupeļus. Nav taču grūti, vai ne?

Svaigā siera un rupjmaizes uzkodas

Kad strādājām centrā, netālu no darba bija mazs veikaliņš, kur vienmēr bija atrodams šis tas, ko citās bodēs nemana. Tagad veikalam cits nosaukums, bet joprojām tur meklējami visādi jauki ēdamnieki.
Nesen gadījās būt šajā rajonā un man kā reiz bija visai daudz laika, lai varētu pamatīgi izpētīt piedāvājumu. Nobrīnījos un, protams, nopirku mazus, apaļus rupjmaizes ripulīšus, kas gan bija nosaukti par pumpermiķeļiem. Nereti žurnālos un visādos pasākumos ir uzkodas, kam pamatā šādi vai līdzīgi aplīši. Man gan vienmēr licies visai nepraktiski un izšķērdīgi no maizes izspiest figūriņas, jo nekad nav bijis skaidrs, kur likt pāri palikušo maizi. Protams, prātīgākais būtu to pārvērst rīvmaizē. Taču, lai izvairītos no visas tās ķēpāšanās, izmantošu šos ripulīšus. Taču – ko likt tiem virsū? Sieru! Taču šo pareizāk būtu saukt par sieru ar rupjmaizes aplīti nevis maizi ar sieru.

Ātrās picas ar svaigā siera bumbiņām

Pēdējā laikā esmu pasākusi taisīt picas, ņeķēpājoties ar mīklas gatavošanu. Tā vietā par pamatni ņemu plāno arābu maizīti – tieši tik liela, cik vienai picas porcijai nepieciešams. Un apaļa!
Protams, picas mīkla nav nekas grūts, bet tā ir ērtāk reizēs, kad jāpabaro daudz tukšu vēderu – no vienas porcijas pietiek divām lielajām plātsmaižu pannām. Turpretī šīs apaļās arābu maizītes ir ērtākas reizēs, kad paēst vēlas divi.
Šoreiz gribējās mērci savārīt pašai. Nu labi, mērce nav no svaigiem tomātiem, bet gan no konservētiem, bet man šķiet, ka tagad, kamēr siltumnīcas vēl nav pilnas ar īstiem un smaržīgiem pašmāju tomātiem, šādi ir gana labi. Tas gan šo picu nepadara visai ātru, bet tas arī nenozīmē, ka jāpavada stundām ilgs laiks, sēžot pie plīts.

Šokolādes kūka

Ziniet, šī tiešām ir ļoti garšīga kūka, velnišķīgi laba kūka. Saku to, liekot roku uz savas godīgās sirds.
Nākamajā rītā, kad palikuši vien divi gabaliņi, un smaržo tikko vārīta kafija, skatos uz to un ēdu ar patiesu lepnumu – šī šokolādes kūka garšo lieliski un izskatās karaliski. Ir daudz garšīgu kūku, kas garšo ļoti labi, bet izskatās tā drusku bēdīgi vai garlaicīgi. Taču šo man nebūtu kauns nest kā ciemakukuli.
Protams, šīs kūkas gatavošanā laika patēriņš ir ilgāks nekā vienkāršam un garšīgam kēksam, kur visas sastāvdaļas atliek vien sajaukt un iešaut krāsnī, bet… šī ir ļoti garšīga un ārkārtīgi skaista šokolādes kūka, un virtuvē iztērētais laiks būs tā vērts.