Zilās konfektes

Šīs tapa par godu Elīnai, kuru viņas zilo matu dēļ mēdz dēvēt par Malvīni.
Vienu vakaru kundziņš dikti ilgi strādāja, un es meklēju veidus, kā sevi izklaidēt. Kad biju uztaisījusi teju vai visas iespējamās konfektes un trifeles, notrīcēja roka un katliņam ar balto šokolādi piepidžināju zilo pārtikas krāsu. Rezultāts visai ekstrēms – konfektes atgādina mazas zemeslodītes. Elīna gan teica, ka esot diezgan garšīgas.

Siera kūka no paciņas

Staigāju pa Stockman, un tā vien sagribējās nomēģināt uztaisīt kūku no paciņas. Cepamās likās nu jau drusku par traku, tāpēc izmēģināšanai nopirku Mississippi Real Cheesecake.
Nav jau ne vainas, bet, ja vien ir iespēja, labāk garšos paša taisīta kūka. Man gan ir diezgan pamatas aizdomas, ka tieši šo paciņu es pirms vairākiem gadiem nopirku Trakajās dienās un gatavo produkciju aiznesu uz darbu, lai kolēģi iznīcina, jo cienītskungs atteicās ko tādu ēst. Toreiz man garšoja visai labi.

Kūkai vajadzēja būt sarkanai

Gatavojoties 18. novembrim, gribējās ko tematisku. Viipsnai izcila ideja – cepam Red Velvet Cake! Izskatās tik kārdinoši, ka nevar necept. Nopirku krāsu, un prieki var sākties! Taču… lēnāk pār tiltu. Pievienojot krāsu, sapratām, ka nekas nesanāks. Rezultātā ir parasta šokolādes kūka ar glazūru. Garšīgi jau, bet baigā vilšanās.
Varbūt, lai sanāktu sarkana, nevajag likt kakao, bet pavisam noteikti – jādabū cita krāsa.

Versija par polentu

Šķirstīju pavārgrāmatu, domājot, ko jaunu varētu uztaisīt. Aizķēros pie atvēruma, kur bija ielīmēta līmlapiņa – polenta. Hm, kāpēc gan ne? Atceros, ka reiz Sirmais taisīja savā raidījumā un slavēja, ka baigi labā. Jāmēģina. Neviens, protams, neiebilda un drosmīgi stājās pretim šim izaicinājumam. Tas tiešām bija izaicinājums – apēst to varēja tikai ar kečupu. Kaut kā man izdevās tik izcili, ka nesanāca nekas labs. Pēc actuale ieviestā jaunā vērtēšanas kritērija – pieci kečupi.

Sklandrauši ar visu, kas ledusskapī

Panika, panika! Beidzās pildījums, vairāk burkānu nav! Ko nu?
Bet kurš teica, ka sklandraušos jābūt burkāniem?
Tad nu likām iekšā visu, kas ledusskapī atradās – ne vien maltās gaļas mērce un siers, bet arī banāni, kondensētais piens, šokolādes krēms un pat kokteiļķirši. Lai cik jocīgi arī neliktos, nebija ne vainas – modernie sklandrauši.

Sklandrauši

Radās ideja, ka ciemiņiem, pie manis nākot, jāņem līdzi kāda recepte, ko realizēt. Zane gribēja sušus, bet tos samērā nesen bijām taisījušas, actuale joprojām slēpās aiz fotoaparāta, bet putnupr bija visai ekstrēma ideja – taisām sklandraušus! Tuvējā Biotēkā atradu rudzu miltus, bet no žurnālu kaudzes izraku Ievas Virtuvi ar sklandraušu recepti, tāpēc nebija iespēju izvairīties.
Uz taisīšanu gan aktīvāka izrādījās Zane – ar saviem smukajiem, sarkanajiem nagiem aizrautīgi metās miltu un ūdens pļeckā.

Strūdele

Pirms braukšanas uz Vīni jācep strūdele! Un vispār, kā ir pareizi – strūdele vai štrūdele?
Pavārgrāmatā jau ļoti godīgi pateikts – steidzīgajiem un nepacietīgajiem ar šo recepti nav pa ceļam. Taču ne bez lepnuma jāsaka, ka man sanāca – planā mīkla nesaplīsa, viss kā nākas. Vienīgi… receptē teikts ‘1.5 kg ābolu (jānomizo un jāsagriež šķēlītēs)’. Es to, protams, iztulkoju šādi – 1.5 kg nomizotu un šķēlītēs sagrieztu ābolu. Teiksiet tas ir viens un tas pats? Muļķības! Es samizoju veselu kalnu un vairāk nekā puse palika pāri. Tātad – veikalā nopērkam 1.5 kg ābolus un mājās mizojam un šķēlējam.
Actuale saka, ka Vīnē konditori par šādu strūdeli smietos un rādītu uz mani ar pirkstu, bet jāsaka, ka bija garšīgi, jo sevišķi – ar saldējumu.

Tortiljas

Draudzene ik pa laikam mēdz taisīt un saka, ka viņu mājās tortiljas ir ļoti iecienītas. Man jau jāķēmojas pakaļ un arī jāizmēģina, lai varu teikt – es arī, es arī!
Uztaisīju un apēdām. Drusku gan pārrēķinājos ar katra spējām – vienam cilvēkam apēst divas ir pagrūti, ja nu vienīgi pie ļoti liela izsalkuma. Kundziņš rauca degunu, bet tomēr apēda un teica, lai turpmāk ar šitādiem ēdieniem nemocos – gaļa ar kartupeļiem ir garšīgāka. It kā jau nekāda vaina, bet latvieša vēders pārlieku sajūsmu neizrādīja.

Auzu cepumi bez olām

Vispār jau cepumiem ir diezgan neizrunājams nosaukums – Shiva-Ananda. Degustatoru padome nolēma, ka šie garšīgi un var cept vēl, bet personīgi man nelikās nekas īpašs, parasti cepumi. Turklāt man nepatīk īpatnēji dzeltenā krāsa, bet tas nu tā – gaumes jautājums. Pats svarīgākais ir tas, ka šajos cepumos nav olu, un pārliecināti veģetārieši var mieloties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Sāļais pīrāgs

SAP forumā atradu, kā izskatās, feinu sāļā pīrāga recepti. Un tiešām – pavisam sāļš sanāca. Man jau sirds diezgan dāsna un rokas drebelīgas, tas bija redzams arī šoreiz – neparēķinot, ka siers ir ļoti sāļš, piemetu mīklai arī kādu šķipsnu sāls. Tā tiešām nevajadzēja darīt. Taču visā visumā – nebija ne vainas, diezgan garšīgi.