Burgeri – mājas versija

Tirgū nopirku izcilu cūkas malto gaļu, tāpēc arī tapa burgeri. Tiem liesā gaļa bija kā reiz īstā. Vienīgā nelaime bija tā, ka burgers izdevās visai brangs, tāpēc nebija ērti to ēst – gaļa un tomāts muka katrs uz savu pusi, piedevām mērce pamanījās ielīt klēpī un notašķīt drēbes. Taču jāatzīst, ka viss pārējais bija labi. Lieliska gaļa, mīksta maizīte, sulīgs tomāts, pikanta mērce, kraukšķīga salātlapa un siera šķēle – ko vairāk var vēlēties?

Pavasaris ar gurķmaizītēm ir klāt

Īsts pavasaris ir tad, kad es atveru logu un nenosalstot apēdu gurķmaizīti. Šķiet, ar katru dienu tādu rītu ir arvien vairāk. Ja vēl pie rokas ir bērzu sulas glāze, dzīve izskatās pavisam rožaina. Ko tur daudz – ir jau arī. Šo ēdienu var ēst rītā, vakarā un pa dienu, galvenais, lai ir laba sēklu maizīte, sviests, smaržīgs gurķis un drusku sāls. Labai dzīvei jau nevajag daudz.

Rupjmaizes kārtojums

Man ļoti, ļoti garšo rupjmaizes kārtojums, tikai pati vēl ne reizi nebiju to gatavojusi. Visu vajadzīgo nopirku – rupjmaizi, saldo krējumu un sarkanu brūkleņu ievārījumu, un biju ārkārtīgi pārliecināta, ka zinu, kā gatavot – sagriezt maizi mazos gabaliņos un apcept sviestā. Šķiet, ka vecmamma tā taisa. Actuale ierosināja apkaltēt maizi cepeškrāsnī un samalt gaļas mašīnā, lai nav tik liela ķēpāšanās. Tās man nav, bet ir actuale kafijas dzirnaviņas. Ticiet man – kilogramu maizes samalt padomjlaika dzirnaviņās ir ārkārtīgi apnicīgi un kaitinoši. Tā vien šķiet, ka tik daudz tās nebija strādājušas visā savā dzīvē. Tas ir variants, bet ne tas labākais. Turklāt, maize samaļas līdz rīvmaizes konsisencei, tāpēc maize jāber plānās kārtās un starp tām dāsni jāsmērē saldais krējums un zapte.

Kārša

Cepot īstu lauku maizi lielajā krāsnī, nevar iztikt bez kāršas. To ēd vēl pavisam karstu, kamēr maize dziest. Garšo brīnišķīgi – īsti, pēc laukiem, darba un saules.
Tagad žēl par to, ka bērnībā, kad šādi labumi bija pieejami biežāk, es nesapratu un nenovērtēju, cik gan kārša ir garšīga!

Īstā maize

«Vai nu iekšā vai ārā!» skarbi teica vecvecmamma, kad mēs, sīkie knauķi, pamanījuši ka virtuvē tūdaļ sāksies kas svarīgs, sākām bizenēt jo īpaši sparīgi. Palaist garām svarīgo mums, saprotams, nepavisam negribējās, tādēļ rindiņā pie plīts sasēduši, klusi kā pelītes, skatījāmies, kā vecvecmamma cep maizi – kā viņa lizi iestellē starp mutes bļodu un plīti, kā no muldiņas ceļ ārā mīklu un veido kukulīti. Tolaik bijām četri skatītāji un katrs no mums drīkstēja ar savu mazo pirkstu kaut ko uzvilkt uz jaunā maizes kukulīša. Vecvecmammas skarbumam bija pamats – lai maize izdodos, telpā nedrīkst būt temperatūras svārstības un caurvējš.
Šovasar ar K devāmies uz ES (Eglāju Savienību), lai iemūžinātu, kā top maize. Sen pagājuši laiki, kad to cepa regulāri – krāsns ar katru gadu cep arvien sliktāk, maizi var nopirkt veikalā, bet īpašos gadījumos maizi joprojām cep.
Pirms braukšanas lielījos, ka nu tik es mīcīšu, bet vecmamma nelaida pie darba – kamēr viņa var, tikmēr mīcīs un ceps. Turklāt līdz pat liktenīgajam rītam bija baža, vai tik karstā laikā kaut kas no maizes cepšanas maz sanāks.

Maizīte ar sieru un olīvām

Izrādās, ka cepeškrāsnī sildītās bagetes ir garšīgākas, ja tās pirms cepšanas ietin folijā un drusku paver – tajā vietā, kur siers un viss cits pildījums sastampāts.
Tad maizīte nesanāk pārlieku cieta – tieši tā kā nākas. Un vēl – forši sanāk, ja ieliek ne vien zaļumu un ķiploku sviestu un sieru, bet vēl arī olīvas un tomātus.
Lūk, tās ir brīvdienu brokastis.

Brīvdienu siermaizes

Brīvdienām piedien drusku ilgāk pagulēt, labāk paēst un vēlāk līst migā. Tā vien šķiet, ka visparastākās brokastis svētdienā garšo pavisam citādi. Baltmaizīte, sviests, tomāts, siers – nekā jau tāda, bet, piedzerot cigoriņu kafiju ar pienu, ir ļoti, ļoti labi.

Bagete ar zaļumu un ķiploku sviestu un sieru

Bija pie manis kolēģu pasēdēšana ar auksto zupu, tāpēc biju uztaisījusi zaļumu sviestu, ko kopā ar baltmaizi uzsildīt cepeškrāsnī. Iveta ierādīja pavisam vienkāršu un foršu lietu – sviestam pieliek arī ķiplokus, bagātīgi iesmērē iešķeltā bagetē un pārber ar sieru. Dievīgi! Tādu tik ēst pie jebkuras zupas un labpatikā ņurdēt.

Maize maizīte

Visapkārt runā par pašceptu maizi, speciālajām krāsnīm un to, cik forši iekosties siltā rikā. Atceros, kā vecmamma vasarās ES (Eglāju Savienībā) cepa maizi – lielajā abrā, sviedriem līstot, mīcīja mīklu, lika uz lizes un šāva iekšā lielajā maizes krāsnī. Priekšpusē cepās karaša, un izkasnīti nolika ieraugam nākamajai reizei. Bērni varēja drusku piedalīties, taču nedrīkstēja virināt durvis. Vai nu istabā iekšā vai ārā. Atceros vēl senākas vasaras – vecvecmamma cepa maizi,tad bērni drīkstēja tikai stāvēt maliņā un skatīties. Vajadzētu šovasar pierunāt vecmammu uzcept maizi – būtu četri lielie kukuļi, ko brālēns sauca par balto rupjmaizi.