Rolbiskvīts ar putukrējumu un zemenēm

Es vairākas reizes esmu mēģinājusi gatavot rolbiskvītu, bet bez panākumiem – lielākoties tā ir sanākusi plāna, gumijaina pankūka, kas tiek izlidināta miskastē. Pēdējā reize bija pirms diviem gadiem, tāpēc nolēmu mēģināt pēdējo reizi. Vairākkārt zvanīju mammai, prasot, kā pareizi jādara tas vai tas, bet galu galā viss izdevās labi un vienīgā problēma bija izdomāt, kā pareizi rakstāms vārds «rolbiskvīts».
Putnupr šo nosauca par vakara naglu un nodēvēja rolbiskvītu par cuceku, jo ruletes sāns tā spīdēja, ka prasījās iepliķēt kā mazu sivēnu.

Plācenis no rīsu miltiem

Šī gan principā skaitās kūka no rīsu miltiem, bet drīzāk to jāsauc par plāceni. Ja tie būtu daudzi mazi ripulīši, tie varētu būt cepumi. Pieņemu, ka šo varētu mēģināt izmantot smilšu mīklas vietā visādiem pīrāgiem un kūkām kā pamatu. Taču šādā veidā tas nav nekas atkārtošanas vērts – vēl viens ieraksts sadaļā «ne pārāk izdevies». Var jau gan arī būt, ka visu būtu glābusi krietna glazūras deva.

Piparkūkas

Pagājušā gadā taisīju piparkūku mīklu pēc kolēģes Signes receptes, bet mēģinājums cieta neveiksmi, jo bija teikts sajaukt cukuru, ūdeni un vēl kaut ko, uzvārīt, atdzesēt un tad jaukt klāt citas sastāvdaļas. Kamēr maisījums atdzisa, tas pārvērtās par akmenscietu masu.
Nesen kolēģe Laura atnāca uz darbu starojoša, jo izdevies pagatavot burvīgu piparkūku mīlku. Atsūtīja recepti un mēģināju vēlreiz, bet arī šoreiz negāja pārlieku gludi – izkausēju cukuru, pielēju ūdeni un… izrādījās, ka tas jādara ĀRKĀRTĪGI uzmanīgi, jo karstajā cukura masā strauji ielietais ūdens ar švunku sprāgst un burbuļo.

Īstā maize

«Vai nu iekšā vai ārā!» skarbi teica vecvecmamma, kad mēs, sīkie knauķi, pamanījuši ka virtuvē tūdaļ sāksies kas svarīgs, sākām bizenēt jo īpaši sparīgi. Palaist garām svarīgo mums, saprotams, nepavisam negribējās, tādēļ rindiņā pie plīts sasēduši, klusi kā pelītes, skatījāmies, kā vecvecmamma cep maizi – kā viņa lizi iestellē starp mutes bļodu un plīti, kā no muldiņas ceļ ārā mīklu un veido kukulīti. Tolaik bijām četri skatītāji un katrs no mums drīkstēja ar savu mazo pirkstu kaut ko uzvilkt uz jaunā maizes kukulīša. Vecvecmammas skarbumam bija pamats – lai maize izdodos, telpā nedrīkst būt temperatūras svārstības un caurvējš.
Šovasar ar K devāmies uz ES (Eglāju Savienību), lai iemūžinātu, kā top maize. Sen pagājuši laiki, kad to cepa regulāri – krāsns ar katru gadu cep arvien sliktāk, maizi var nopirkt veikalā, bet īpašos gadījumos maizi joprojām cep.
Pirms braukšanas lielījos, ka nu tik es mīcīšu, bet vecmamma nelaida pie darba – kamēr viņa var, tikmēr mīcīs un ceps. Turklāt līdz pat liktenīgajam rītam bija baža, vai tik karstā laikā kaut kas no maizes cepšanas maz sanāks.

Strūdele

Pirms braukšanas uz Vīni jācep strūdele! Un vispār, kā ir pareizi – strūdele vai štrūdele?
Pavārgrāmatā jau ļoti godīgi pateikts – steidzīgajiem un nepacietīgajiem ar šo recepti nav pa ceļam. Taču ne bez lepnuma jāsaka, ka man sanāca – planā mīkla nesaplīsa, viss kā nākas. Vienīgi… receptē teikts ‘1.5 kg ābolu (jānomizo un jāsagriež šķēlītēs)’. Es to, protams, iztulkoju šādi – 1.5 kg nomizotu un šķēlītēs sagrieztu ābolu. Teiksiet tas ir viens un tas pats? Muļķības! Es samizoju veselu kalnu un vairāk nekā puse palika pāri. Tātad – veikalā nopērkam 1.5 kg ābolus un mājās mizojam un šķēlējam.
Actuale saka, ka Vīnē konditori par šādu strūdeli smietos un rādītu uz mani ar pirkstu, bet jāsaka, ka bija garšīgi, jo sevišķi – ar saldējumu.

Sāļā smilšu mīkla

Ļoti garšīga smilšu mīkla visādiem pikantiem izstrādājumiem, piemēram, olenim jeb kīšam. Recepte ņemta no Dienas, kur Kaļķu vārtu konditore Dina Gira lasītājiem liek priekšā trīs dažādus kīšus.
Mēs ar actuali mīklu atzinām par ļoti labu – tieši tāda, kā vajag. Arī daudzums tāds, ka pietiek kārtīgai 28 cm diametra pannai, kas izklāta ar mīklu plānā kārtiņā.

Vafeles, vafeles!

Cik atceros, agrāk bija divu veidu vafeļu pannas. Vecmammai bija tāda ar aptuveni centimetru lieliem kvadrātiņiem, kas taisa forši plānas un kraukšķīgas vafeles, bet mammai bija panna ar garenām iedobītēm, sanāca drusku biezākas un mīkstākas vafeles. Es kaut kad sadedzināju vadu, tāpēc gadus desmit ar to nekas nav darīts. Es gan ļoti ceru, ka panna vēl kaut kur pažobelē ir atrodama, jo man ir klusa cerība, ka to varētu reanimēt.
Tagad man ir tāda jokaina panna, kur sisniņas veido apli. Vafeles sanāk normālas, nekas īpašs, tāpēc mīklai jābūt īpaši garšīgai.

Smilšu mīkla

Varētu domāt, ka nopirkt veikalā ir vienkāršāk. Taču ne vienmēr tas ir garšīgāk.
Mājās uztaisīt smilšu mīklu nav ne sarežģīti, ne laikietilpīgi – sajauc un gatavs. Un vēl pie tam – garšīgi. Lai cik nodrillēti tas skanētu, mājās gatavotam ēdienam taču ir drusku cita garša. Protams, ne vienmēr viss sanāk ideāli, bet tajā kaut kas ir.

Kārtainā mīkla

Pēc raidījuma, kur Sirmais taisīja kārtaino mīklu, man arī radās liela vēlme pamocīties. Tas, ka viņš teica, ka kārtainā mīkla prasa vairāku stundu ņemšanos, mani nenobiedēja. Nevaru tagad saprast – diemžēl vai par laimi. Tā nu ķēros pie darba.

Recepte:
500 grami miltu
500 grami sviesta
200 grami ūdens
25 grami etiķa
drusku sāls un cukurs

Pīrāgam nabagam abi gali apdeguši

Kad teicu kundziņam, ka gribu uzcept pīrādziņus, viņš bija visai izbrīnīts, jo neesot Ziemassvētki. Nu jā, mana mamma pīrāgus cep Lieldienās, Jāņos un Ziemassvētkos. Vecmamma no rīta sataisa mīklu un mamma cep pīrāgus. Es parasti pamostos uz to laiku, kad speķa pīrāgi sāk neizturami kārdinoši smaržot.
Pirmo reizi pati cepu iepriekšējos Jāņos – vecmammas vadošiem norādījumiem sekojot uztaisīju mīklu. Man jau šķiet, ka mīkla ir pats trakākais, tālāk jau īzī pīzī.