Cepumi Red Velvet ar balto šokolādi

Šie cepumi jau atkal ir stāsts par sarkano krāsu vai precīzāk – tās neesamību vai nepietiekamo klātesamību. Jau toreiz, kad cepu Sarkano kūku jeb Red Velvet Cake, viss sanāca labi, izņemot krāsu. Tāpat arī šoreiz – cepumi jau tā nekas, bet krāsa nav tāda, kā biju cerējusi.
Secinājums tas pats, kas iepriekš – nepareizā krāsviela. Un ir vēl viena doma – varbūt nevajag likt klāt kakao, tad krāsai nebūs tik daudz «darba» un rezultāts būs sarkanīgāks.
Ir vēl viena iespēja – nevajag tik daudz sacerēties. Jo lielākas ekspektācijas, jo mazāk patīk rezultāts. Vismaz man. Visi tie, kuri ēda šos cepumus, nezinādami, ka tiem jābūt sarkaniem, slavēja un teica, ka cepumi kā jau cepumi – garšīgi.

Magoņu torte ar sviesta krēmu

Rakstot par šo magoņu torti ar sviesta krēmu, nezinu, ar ko sākt, jo tā vienlīdz iepriecināja, kā lika vilties. Sāksim ar pozitīvo. Lai arī tortes diametrs ir tikai 20 centimetri ar astīti, tā ir milzīga, ko panāk trīs ripas, un izskatās patiesi iespaidīgi. Nereti gadās, ka kūku biskvīti ir nelīdzeni – ar ievērojamu kalniņu vidus daļā, ar ko grūti tikt galā, ja vēlas biskvītus likt vairākās kārtās. Šīs kūkas biskvīti ir ideāli – vienmērīgi paceļas un, smērējot kūku ar krēmu, nav jāsatraucas, ka vienā pusē jāliek vairāk krēma, lai torte izskatītos kā nākas.
Taču ir arī mīnusi, kas ved pie labiem secinājumiem.
Pirmkārt, ikdienas veikalos pieejamās garšvielas ir samērā švakas (vai arī paspējušas atšālēties manā garšvielu atvilktnē) un, lietojot receptē norādīto daudzumu, no potenciāli bagātīgajām garšām neko nevar just. Taču to var labot, rūpīgāk meklējot kvalitatīvas garšvielas.
Otra lieta – mandeļu ekstrakts, ko nevarēju veikalā atrast. Izlēmu izmantot mandeļu esenci, bet man bija aizdomas, ka garša būs neganti sintētiska. Un tā arī bija. Lai arī es to pievienoju ļoti piesardzīgi, rezultāts bija pārāk nikns. Secinājums – labāk iztikt bez, nekā piepilināt par daudz. Taču, iespējams, kulinārijas guru zinās, kur pie mums atrast mandeļu ekstraktu.
Treškārt, sviesta un pūdercukura krēmam nepieciešams izcils sviests, kas, termiski neapstrādāts, labi garšotu un būtu patīkamā konsistencē.
Un vēl, mēs ar actuale nomocījāmies, lai atšifrētu, kas ir «cream of tartar». Beigās nonācām pie tā, ka tas visdrīzāk ir vegāniem piemērots cepamais pulveris. Izrādās, ka arī pie mums tādu var nopirkt – Biotēkā ir Biovegan cepamais pulveris.

Želejkonfektes

Pirms kāda laika actuale man atsūtīja ļoti skaistu želejkonfekšu recepti. Viss likās smuki un vienkārši, bet, kad bijām tikušas galā, atklājās, ka nekas nav tā, kā izskatās, šajā gadījumā – vienkārši. Lai gan pēc būtības šajā receptē nav nekā sarežģīta, kaut kas tomēr nogāja greizi, kā rezultātā konfektes bija ārkārtīgi cieti klucīši.
Iespējams, pie vainas bija tas, ka izmantojām nevis zemeņu, bet aveņu ievārījumu un, manuprāt, traucēja aveņu mazās sēkliņas. Taču visdrīzāk kļūda slēpās tajā, ka nevarēju precīzi nomērīt agaru – mani svari uz tik maziem daudzumiem nav gana precīzi. Vēl viena nianses – tikko konfektes kādu laiku pavada savā pūdercukura mētelītī, tas iesūcas un «pazūd», atstājot vien lipīgu kārtiņu.

Groziņi ar vaniļas krēmu

Pēc tam, kad mani pievīla portugāļu vaniļas pīrāgi, likās, ka visu glābs groziņi no smilšu mīklas. Uzvārīju krēmu, kam pievienoju nevis vaniļas cukuru, bet mazos, melnos punktiņus no vaniļas pāksts, un liku smilšu mīklas groziņos. Lai nav gari jāstāsta, vislabāk rezultātu raksturo Sku. Viņa atnāca un, kamēr es rosījos pa virtuvi, māsa un actuale viņu pacienāja ar gatavajiem groziņiem. Sku bija ļoti pārsteigta: «Kā tu iedomājies groziņus pildīt ar mannā biezputru?» Un tiešām, es tos vairs nespēju uztvert citādi kā vien mannā groziņus, lai gan pildījums bija tāds pats, kā iepriekš, un toreiz šķieta diezgan labs.

Taizemiešu vistas zupa ar nūdelēm

Šī bija viena no reizēm, kad man bija iepirktas visas (!!!) sastāvdaļas, ko prasa recepte un vilku līdzi ar pirkstu, kas rakstīts grāmatā. Nezinu, kas pie vainas, bet rezultāts nebija tāds, kādu biju cerējusi sagaidīt. Pirmo nepatīkamo pārsteigumu sagādāja kokosriekstu piens – tas bija akmens ciets. Kad no bundžas jau biju izrubinājusi gandrīz visu vajadzīgo daudzumu, mani pārsteidza tas, ka apakšā gaidīja kokospiena šķidrā puse. Rezultātā zupa sanāca nevis krēmīga, bet drīzāk graudaina – tā vien likās, ka var saskatīt mazmazītiņas kokospiena pārsliņas. Labi, ka actuale, katram gadījumam, atnāca labi sagatavojusies – ar vegetu.

Brokastu kraukšķi no rīsiem

Krišnu veikalā pamanīju uzpūstos rīsus un nevarēju noturēties, tos nenopirkusi. Gribēju pamēģināt uztaisīt ko līdzīgu visiem tiem brokastu un enerģijas batoniņiem. Kaut kas līdzīgs arī sanāca, vajadzēja vien mazāku pannu un cept īsāku laiku. Tad būtu bijis krietni labāk, jo tagad sanāca tādi plāni tie rīsu batoniņi.

Plācenis no rīsu miltiem

Šī gan principā skaitās kūka no rīsu miltiem, bet drīzāk to jāsauc par plāceni. Ja tie būtu daudzi mazi ripulīši, tie varētu būt cepumi. Pieņemu, ka šo varētu mēģināt izmantot smilšu mīklas vietā visādiem pīrāgiem un kūkām kā pamatu. Taču šādā veidā tas nav nekas atkārtošanas vērts – vēl viens ieraksts sadaļā «ne pārāk izdevies». Var jau gan arī būt, ka visu būtu glābusi krietna glazūras deva.

Griķu mafini

Kad jaucu mīklu, man jau likās, ka rezultāts būs kaut kāds jocīgs. Un tā arī ir, par mafiniem šos īsti negribas saukt. Ja nebūtu papīrīšos, varētu saukties par griķu maizītēm, bumbulīšiem. Garšo dikti griķiski. Man gan griķi garšo, bet šī nav tā labākā forma.

Franču ābolkūka jeb tarte tatin

Domājot par brīvdienu izklaidēm, iemetu skype čatā actualei dažas receptes, lai būtu vieglāk izvēlēties, ko gatavot sestdienas pusdienām. Viena no deserta receptēm bija franču ābolkūka jeb tarte tatin. Actuale uzreiz pamanīja piezīmi, ka šī ēdiena gatavošana var būt visai piņķerīga, bet izdošanās gadījumā tas ir ļoti gards. Un mums viss tiešām gāja kā pa diedziņu, līdz apgāzām pannu otrādi…

Daces baklažānu sacepums

Ja vēl var strīdēties par gaumi, spriežot, vai šis sacepums ir vai nav garšīgs, tad nav ne mazāko šaubu, ka tas prasa milzum daudz laika un arī pūļu. Viss sākas ar to, ka baklažāni jānomizo, jāsagriež šķēlēs un jāapsāla, lai sagaidītu, kamēr tie «atdod» sīvumu. Pēc tam tie jāapcep no abām pusēm un tikai tad baklažānus var likt pa kārtām un šaut cepeškrāsnī. Ilgi un nogurdinoši, bet baklažānu mīļotājiem tas nebūs šķēslis, lai tiktu pie gardas maltītes.
Mans cepamtrauks ir aptuveni 20×30 cm liels un piecus centimetrus dziļš, un ar šādu porciju pietiks vismaz pieciem izsalkušiem vēderiem. Protams, var gatavot mazāku porciju, tad arī noņemšanās varētu būt saprātīgāka.