Sparģeļu un rikotas kīšs

Vislabāk man laikam patīk vienkārši sālsūdenī viegli apvārīti sparģeļi un tad fiksi apcepti sviestā. Taču, tā kā man garšo gan sparģeļi, gan siers, gan kīšs, uz sezonas beigām meklēju recepti, lai to visu apvienotu. Un te nu tas ir – sparģeļu un rikotas kīšs ar parmas sieru. Brīnumgardi. Labi garšo gan silts, gan auksts. Ja nu paliek pāri, nākamajā dienā var pasildīt un vēlreiz ēst siltu.

Quiche Lorraine

Šis Quiche Lorraine būtu bijis ļoti, ļoti garšīgs kīšs, ja vien es nebūtu kļuvusi neuzmanīga un nepiebērtu par daudz sāls. Visās receptēs, kur ir siers, ar sāli ir jāuzmanās, un es zaudēju modrību. Vēl jo vairāk – te ir arī bekons, tādēļ, manuprāt, atsevišķi pievienota sāls ir pilnīgi lieka.
Taču visādi citādi šis sāļais pīrāgs pretendē uz atzīmi «atkārtošanas vērts», jo īpaši šādos vēsos rudens un ziemas vakaros.

Siera pīrāgs

Biju apņēmības pilna cept Vesterbotenas siera pīrāgu no Apgāda Zvaigzne ABC grāmatas Sāļie un saldie pīrāgi, bet šo sieru veikalā neatradu, tāpēc mums tapa leišu siera pīrāgs. Karsts garšo ļoti labi, kaut kas līdzīgs picai ar biezu, biezu siera kārtu, savukārt atdzisis līdzinās krāsnī ceptām siermaizītēm, kad rīvētu sieru sajauc ar olu.
Receptē teikts, ka šis pīrāgs ir paredzēts četrām porcijām. Ekspertu komisija vienojās, ka te sanāk astoņi prāvi siera pīrāga gabali.

Olenis jeb kīšs (quiche)

Vakar no paša agra rīta Dienā izlasīju par kīšu (quiche), kolēģes gan ilgi diskutēja, vai pareizi ir kīšs vai kišs, bet rakstā tas feini nosaukts par oleni. Tā jau arī ir – omlete ar visādiem labumiem sāļās smilšu mīklas groziņā.
Avīzē bija trīs dažādas Kaļķu vārtu konditores Dinas Giras oleņu receptes, bet es salasīju vidējo aritmētisko ar to, kas man garšotu vislabāk.