Cietā siera cepumi ar rozmarīnu

Līdz šim siera cepumus biju gatavojusi galvenokārt no Krievijas, Holandes un tāda tipa sieriem. Protams, garšīgi, bet no cietā siera sanāk pilnīgi kaut kas cits – mazi, īpaši aromātiski cepumiņi. Derēs gan dāmām, lai smalki paknakstītos, gan kungiem pie alus. Pats galvenais – rozmarīns! Var jau izmantot arī citus garšaugus, piemēram, mēs izmēģinājām arī timiānu, bet šķiet, ka tieši rozmarīns der vislabāk.

Prošuto ietīti sparģeļi

Pavasaris kautrīgi nāk un veikalu plauktos parādās arvien dzīvelīgāki un svaigāki sparģeļi. Ziemā uz tiem bieži vien pat negribējās skatīties, kāti bija izkaltuši, bet tagad ir gluži pretēji – roka tā vien stiepjas pēc šiem dārzeņiem.
Sparģeļiem labi piestāv spēcīgs prošuto un maigs mocarella siers. Domāju, ka sanāktu labi arī ar bekonu vai kādu citu plānās šķēlēs sagrieztu gaļu. Gatavojot šo ēdienu, jāaizmirst par sāls pievienošanu – gaļa jau ir gana sāļa un ar to pilnīgi pietiek.

Siera standziņas

Šīs siera standziņas ir ļoti līdzīgas tradicionālajiem siera cepumiem, kur sviests, milti un siers ir vienādās proporcijās. Taču čili tās padara neatkārtojamas, turklāt liela nozīme ir tam, ka standziņas ir visai garas – var droši apēst tikai vienu un nebūs ne par maz, ne par daudz. Labi, varbūt būs par maz, bet nekas neliedz apēst vēl vienu. Un vēl vienu. Un vēl…

Iepazīšanās prieks

Šorīt es esmu tikpat priecīgs susuriņš, kā vakar vakarā. Kāpēc? Par visu pēc kārtas!
Pirms kāda laika saņēmu ziņu no ASV vēstniecības pārstāves Ingas, ka viņa gribētu ar mani sazināties. Nespēju iedomāties, ko esmu nogrēkojusies, bet saņēmu dūšu un atsaucos. Izrādās, ka viņa rīko Latvijas ēdienu blogeru un Sunset Magazine redaktores, restorānu kritiķes un blogeres Margo True kopīgas vakariņas. Pēc dabas esmu kautrīga un man nebija pārliecības, ka šajās vakariņās iederēšos, bet labi, ka K un actuale mani veda pie prāta, sakot, ka uz šādu pasākumu nedrīkst neiet.
Un tiešām! Bija lieliski vaigā iepazīties ne vien ar Margo, bet arī ar citiem, kuri raksta par un ap ēdienu (apzīmējums blogeris man joprojām neiet pie sirds) – Signi no cetrassezonas.lv, Absolūts Ēd Ilzi, subjektīvo Zani, Kristu un, jo īpaši, ar Armandu no fotoreceptes.lv. Es, protams, cerēju, ka viņš būs paņēmis līdzi Bongu, bet nekā – runču laiks.
Vakariņojām restorānā Ave Luna, kur līdz šim nebija gadījies būt, un uzzināju, ka mana jaunā mīļākā kūka ir īsts marcipāna sapnis.
Nevaru nepalielīties – vakariņu sākumā Inga minēja, ka kāds no viesiem tiks pie Margo jaunās grāmatas The One-Block Feast. Sēdēju un domāju, cik ļoti gribētu pie tās tikt un… jā, laimīgā loze krita man!

Klasiskās Lieldienu olas

Ja arī pašūpoties nesanāk, pašu krāsotas olas ir neatņemama Lieldienu sastāvdaļa. Turklāt, gadu no gada krāsojam pēc vienas un tās pašas metodes. Varbūt tas ir konservatīvisms, bet man pat neprasās izmēģināt spilgti zaļās un zilās ķīmiskās olu krāsas.
Vakar pirmo reizi olas krāsoju savās mājās, jo vienmēr iepriekš tas bija noticis pie vecākiem vai vecmammas. Un sanāca visai labi. Man gan nebija kamariņas, ar kuru olas padarīt spīdīgākas, tāpēc improvizēju un iesmērēju ar eļļu.

13 jautājumi

Lasot Dienas ēdienos Mārtiņa Rītiņa atbildes uz 13 jautājumiem par un ap ēdienu, aizdomājos arī par sevi. Tad arī Signis atrakstīja, ka vajadzētu atbildēt, un… nu, lai iet!
Nekā sensacionāla te pavisam noteikti nav. Tik tiešām.

Vaniļas ekstrakts

Daudzām kūkām nepieciešams nevis vaniļas cukurs, bet gan ekstrakts. Es gan nezināšu teikt, kāpēc, taču tā ir un viss.
Man patīk dažādas paciņas, pudelītes un bundžiņas virtuvē, tāpēc nav nekādu iebildumu pret paštaisītu vaniļas ekstraktu. Daudz jau neko nevajag – vaniļas pākstis un šņabi.
Vaniļas pākstis (laikam pareizāk ir teikt – pogaļas) atnāca no ībeja, un liels bija mans pārsteigums, ka šņabis nav tik lēts, kā biju iedomājusies. Prasīju visiem, kādu nu šņabi pirkt, lai sanāk labi, un beigās veikalā intuitīvi izvēlējos. Pudele liela – litrs, un actuale jau noprasīja, vai lielākas pudeles veikalā neesot bijis. Nebija gan.

No priekiem situ plaukstiņas

Beidzot mani ķīniešu draugi atsūtījuši ilgi gaidītās mafinu formiņas visās varavīksnes krāsās! Labi, ne nu gluži visās, bet vismaz daļā no tām.

Ja nemaldos, līdzīgas redzēju veikalā Rito Marijas ielā, bet tur divpadsmit formiņas maksāja kādus astoņus latus. No manis šis prieks – 24 krāsainas mafinu formiņas – ar visu sūtīšanu prasīja septiņus latus.

Ledusskapja rūķis

Ja mājās ir ciemiņi, var gadīties, ka mini dārza rūķis kļūst par ledusskapja iemītnieku.

No pūra lādes

Visādi nostāsti vēsta – lai nomizoti āboli neapbrūnētu, tie jāapslaka ar citronu sulu. Jaunā versija – ja gribi redzēt vīrieti viebjamies un taisot visādas stulbas grimases, aplaisti nomizotus ābolus ar citronu sulu. Iedarbīgi.