Laša zupa ar kausēto sieru

Zivju zupa nav tas tipiskākais ēdiens, ko gatavoju. Taču vajag izmēģināt. Jo īpaši pēc tik garšīga apraksta, kā man izstāstīja šo recepti vēlā darbadienas vakarā, kad vēders rāvās čokurā un siekalas skrēja mutē, klausoties vien. Un patiesi – visnotaļ jauka zupa, ja vien garšo zivis. Un grūti iedomāties, kāpēc lai kāds, kam negaršo zivis, vārītu zivju zupu. Krāsaina, viegla (visādās nozīmēs) un sildoša.

Līdakas fileja

Mūsmājās zivs galdā ir visai reti. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, man zivs tā ne pārāk garšo un kundziņam – nepavisam. Otrkārt, man šķiet, ka es to nemāku pagatavot – kā ieraugu zivi, tā nobīstos, domājot, ko ar to iesākt. Treškārt, ko nu tur liegties, zivs tomēr ne pārāk forši ož.
Taču, gaidot ciemos actuale un ieraugot veikalā līdakas fileju, atbilde bija skaidra – pamēģināsim. Ņemot vērā, ka viņa piekrīt vistrakākajiem eksperimentiem, nebija jābaidās, kas no tā sanāks. Ja nesanāks, gan jau kaut kas cits izdosies. Taču šoreiz par to nebija jāsatraucas, jo līdaka izdevās ļoti garšīga.

Laša steiks ar rīsiem

Kundziņš ar zivīm ir uz Jūs un vienīgā viņu satikšanās ir pie suši galda. Tā nu es tveru katru iespēju ēst zivis – darbadienu pusdienās utt. Tas arī ir iemesls, kāpēc man ir pamatotas aizdomas, ka man nav īpašu dotību zivju gatavošanā.
Nesen viņam bija puišu vakars, tāpēc izmantoju iespēju uzdzīvot zaļi – visa māja smaržoja pēc lasīša. Kāpēc lasis? Šķiet, ka to virtuvē ir visgrūtāk sabojāt.

Lavašs ar lasi

Kādudien mājās attapos, ka no veikala esmu atstiepusi lavašu, lai gan biju paredzējusi našķēties ar lašmaizītēm. Tā nu maizītes iemainīju pret lavaša rullīšiem ar lasi, kas gandrīz tas pats vien ir – maize (tas nekas, ka drusku citāda), lasis un svaigais siers.
Rullīši patiesi izskatās lieliski – tā vien roka stiepjas tos nomēģināt.
Ieraudzījis, kā rullēju lavašu, kundziņš nosmēja, ka šie ir armēņu suši.

Siļķe kažokā

Domājot par 18. novembri, gribēju uztaisīt siļķi kažokā. Beigās sanāca tā, ka gandrīz par pirkstu nepiedūru – Viipsna atnesa recepti un visas nepieciešamās sastāvdaļas, man tik atlika priecāties, cik viņa skaisti strādā.
Šiem salātiem foršākais ir tas, ka nav jānoņemas ar griešanu un kapāšanu – visu, izņemot siļķi, vienkārši rīvē traukā.
Jūs kādreiz esat domājuši, kāda izskatās siļķe kažokā? Nu, tā pavisam nopietni vizualizējot zivteli, kam uzvilkts kažoks? Man ne prātā nebija ienācis ko tādu darīt, bet actuale un putnupr ķiķināja par kažoku un peldkostīmu.

Suši muši

Ik pa laikam ar dāmām salasāmies un taisām sušus jeb precīzāk – versiju par sušiem. Neņemos apgalvot, ka man sanāk vislabāk vai vēl nez kādus brīnumus. Sanāk forši un ir ēdami, bet sušu krogos, protams, ir labāk.
Kundziņš šos sušus neatzīst, un pareizi jau ir – nekad neizdodas izvārīt rīsus, vienmēr sanāk vairāk rīsu biezputra, nevis tādi rīsi, kā pierasts redzēt kafejnīcā uz koka paliktņa. Tam vajadzētu nopirkt speciālo rīsu katliņu, bet taupīgais latvietis manī īd – vai tad dažām reizēm gadā ir vērts pirkt to agregātu?

Slimnieciņa vakariņas

Slimnieciņa vakariņas ir lašmaizītes. Jo es to tiešām esmu pelnījusi. Maize+sviests+lasis. Šī bija kūpināta zivtiņa, tāpēc iztiku bez sāls, pipariem un viskā tāda. Un sīpolu trūkums mani absolūti netraucē – es tos neēdu un visdrīzāk kādu laiku vēl neēdīšu.

Pirmais randiņš

Vakar bija mans pirmais randiņš ar zivi. Sušus un neveiksmīgo pieredzi ar lielveikala saldētajām zivīm neskaitīsim. Tātad, aizgāju uz veikalu pēc laša. Bija variants par steika gabalu un veselu zivi. Taupīgais latvietis manī uzvarēja un paņēmu veselu lasi, vismazāko, kas bija. Tīrītu, protams. Nopirku melnos piparus, citronpiparus un garšvielu zivij. Atnesu mājās, un skatījos un viņu – ko man ar tevi darīt? It kā teorētiski viss skaidrs, sabojāt nevarot. Bet gaidīju ciemiņus, tāpēc satraucos. Smalkas dāmas, ziniet.

Tad nu ieklāju pannā folliju, uzliku zivi, atvēru vēderu un ielēju citronu sulu. Pabārstīju citronpiparus, sāli un ieliku pa vidu diļļu kumšķi. Pa vienai ieradās dāmas, nokomandēja sāli arī no ārpuses pakaisīt un nepārcensties ar citām garšvielām. Ietinu zivi follijā un liku cepeškrāsnī. Tai pat laikā uzliku vārīties rīsus. Varēja jau arī kartupeļus vārīt, bet pilna māja smalkām dāmām, bet neviena nevar kartupeļus nomizot. Tā lūk. 35 minūtes, virtuve smaržo un gatavojam šķīvjus. Pirmais randiņš izdevās. Ā, nu vienīgi tas, ka vidū lasītis bija drusku pajēls, vajadzēja vēl kādas minūtes 10 pacept, tad būtu bijis tieši laikā.